Vai jums ir kāds radinieks, kurš visu mūžu dzīvoja klusi, pieticīgi un gandrīz nemanāmi, bet pēc nāves atstāja pēkšņu pārsteigumu, kas visus samulsināja? Man tāda bija tante Mirdza. Viņa bija mana tēva māsa, veca kundze, kura nekad nebija precējusies un kura visu savu pieaugušo dzīvi pavadīja mazā dzīvoklītī Jūrmalā, audzējot puķes uz palodzes un lasot detektīvromānus. Es viņu apmeklēju reizi gadā, Ziemassvētkos, un mūsu sarunas vienmēr bija vienādas – par laikapstākļiem, par to, kā aug ģerānijas, un par to, ka jaunībā viņa gribēja kļūt par aktrisi, bet tā arī neuzdrošinājās. Es viņai uzmanīgi klausījos, pamāju ar galvu, un pēc tam devos prom ar sajūtu, ka esmu izpildījusi savu ģimenes pienākumu. Nekad nebiju iedomājusies, ka viņas aiziešana no šīs pasaules man mainīs dzīvi vairāk nekā jebkurš personīgais lēmums, ko esmu pieņēmusi.
Kad tante Mirdza nomira, es saņēmu vēstuli no viņas advokāta. Sākumā es domāju, ka tā ir kļūda, jo es nekad neesmu bijusi viņas tuvākā radiniece – viņai bija vēl viena māsa, kura dzīvoja Vācijā, un es pieņēmu, ka viss mantojums tiks viņai. Bet advokāts man paskaidroja, ka tante Mirdza bija atstājusi īpašu norādījumu – viņa gribēja, lai daļa viņas uzkrājumu nonāk pie manis, jo esot bijusi vienīgā, kas viņu apciemojusi viņas pēdējos gados. Summa nebija milzīga, bet pietiekami liela, lai es varētu atļauties kaut ko tādu, ko nekad nebiju plānojusi – piemēram, ilgāku ceļojumu vai jaunu datoru, vai arī kaut ko pavisam negaidītu. Es ilgi domāju, ko darīt ar šo naudu, jo man nebija steidzamu vajadzību, un es negribēju to iztērēt vienkārši tāpēc, ka tā bija. Un tad es atcerējos, kā tante Mirdza vienmēr teica, ka dzīve ir īsa un ka jābauda katrs mirklis, jo nekad nevar zināt, kas būs rīt.
Tieši šie vārdi lika man pieņemt lēmumu, kuru citkārt, iespējams, nebūtu pieņēmusi. Es nolēmu, ka šī nauda man kalpos kā ieguldījums pieredzē, nevis lietās. Es vēlējos atklāt kaut ko jaunu, izkāpt no sava ikdienas čaulas un izdarīt kaut ko tādu, par ko es vēlāk varētu pastāstīt saviem bērniem (kuru man vēl nav, bet varbūt būs). Kādu vakaru, sēžot pie datora un meklējot informāciju par dažādiem hobijiem, es uzgāju lapu, kurā tika apspriestas dažādas tiešsaistes spēles un to piedāvājums Latvijas tirgū. Sākumā es izlasīju tikai virsrakstu, bet tad mani ieinteresēja viens komentārs, kurā kāds rakstīja par to, kā šīs spēles palīdzējušas viņam atpūsties pēc smagas darba dienas un pat uzlabot garastāvokli. Es izpētīju vairākas platformas, bet visvairāk man patika tā, kurā viss bija sakārtots, skaidri un bez liekiem sarežģījumiem – tur nebija ne milzīgu reklāmu, ne mulsinošu noteikumu, tikai tīra un vienkārša saskarne. Un tieši šajā vietā es pēc ilgas pārdomāšanas nolēmu ieguldīt nelielu daļu no mantojuma, lai saprastu, kā šī pasaule darbojas, un, atklāti sakot, lai sevi izklaidētu.
Es vēl atceros savu pirmo reizi. Es biju tik satraukta, ka man trīcēja rokas, bet es nelikos mierā – es izveidoju kontu, veicu nelielu iemaksu un sāku iepazīties ar spēlēm. Man patika, ka nebija nekāda spiediena, ka es varētu spēlēt savā tempā un ka man nebija jāatbild nevienam par saviem lēmumiem. Es sāku ar visvienkāršākajām spēlēm, tādām, kurām vajadzīga tikai veiksme, nevis sarežģīta stratēģija. Pirmajās dienās es daudz zaudēju, bet man nebija sāpīgi, jo es biju iedalījusi noteiktu summu, kuru biju gatava iztērēt izklaidei, bez jebkādām cerībām to atgūt. Tā bija kā biļete uz cirku – tu maksā, lai piedzīvotu prieku, nevis lai kļūtu bagāts. Bet tad notika kaut kas, kas mainīja manu attieksmi pavisam. Pēc nedēļas regulāras spēlēšanas es pamanīju, ka esmu ne tikai atguvusi savu sākotnējo summu, bet arī nedaudz to palielinājusi. Tas nebija daudz, bet tas bija pietiekami, lai es saprastu, ka šeit ir kaut kas vairāk par tīru nejaušību, ka ir iespēja saprast un paredzēt, kā spēles darbojas.
Tas mani aizrāva vēl vairāk. Es sāku lasīt grāmatas un rakstus par varbūtību teoriju, par to, kā cilvēki pieņem lēmumus riskanta situācijās, un par psiholoģiju, kas slēpjas aiz katra likmes. Es sapratu, ka šī nav tikai spēle – tā ir sava veida mikropasaule, kurā tu mācies sevi kontrolēt, kurā tu pārbaudi savu pacietību un spēju analizēt. Šīs atziņas man palīdzēja ne tikai spēlē, bet arī ikdienas dzīvē – es kļuvu mierīgāka un saprātīgāka, pieņemot lēmumus, un pārstāju tik ļoti uztraukties par lietām, kuras nevaru kontrolēt. Šīs pārmaiņas pamanīja arī mani kolēģi, kuri jautāja, kas ar mani noticis, un es viņiem stāstīju par savu jauno hobiju, bet bez liekām detaļām, jo zināju, ka ne visi to sapratīs.
Gāja laiks, un es arvien vairāk iedziļinājos šajā pasaulē. Es sāku pamanīt, ka man ir īpaša pieeja, kas atšķiras no citiem – es nebaidos zaudēt, bet arī neesmu pārāk mantkārīga. Es spēlēju ar mērķi izbaudīt katru mirkli, nevis tikai sasniegt rezultātu. Un tieši šī attieksme man nesa augļus. Kādu dienu, spēlējot savu iemīļoto spēli, es laimēju summu, kas bija desmitiem reižu lielāka par jebko, ko biju laimējusi iepriekš. Man tas nebija šoks, bet gan pārsteigums, kas man lika atkal smaidīt un just, ka pasaule ir pilna ar iespējām. Es daļu no tās naudas atkal ieguldīju spēlē, bet lielāko daļu izņēmu un izmantoju, lai realizētu kādu no saviem senajiem sapņiem – es nopirku biļeti uz teātra izrādi Londonā un aizbraucu tur vienatnē, lai izbaudītu pilsētu un mākslu.
Šī ceļojuma laikā es sapratu, cik svarīgi ir dzīvē atļauties pārsteigumus un neplānotus lēmumus. Es ieraudzīju, ka mana tante Mirdza, iespējams, arī savā veidā bija to sapratusi, bet viņai pietrūka drosmes. Viņas mantojums man deva ne tikai naudu, bet arī iespēju iemācīties būt drosmīgākai un atvērtākai jaunām pieredzēm. Un, kad es atgriezos no Londonas, es biju cits cilvēks – es vairs nebaidījos no nezināmā, jo biju pieredzējusi, ka tas var būt brīnišķīgs. Es turpināju spēlēt, bet tagad ar daudz lielāku atbildību un izpratni, un es sāku šo nodarbi uztvert nevis kā veidu, kā pelnīt naudu, bet gan kā veidu, kā saglabāt savu prātu asu un savu sirdi jaunu.
Manā pieredzē liela loma bija arī tam, ka es atradu īsto vidi, kurā justies droši un ērti. Es izmēģināju vairākas vietas, bet viena no tām, kur es paliku visilgāk un kur es jutos vislabāk, bija
https://localautonomy30.com lv casinos, jo tur valdīja godīgums un caurspīdīgums, ko es meklēju. Tur es nejutos kā medījums, bet gan kā cienīts viesis, un šī sajūta man bija ļoti svarīga. Es bieži atgriezos tur, lai ne tikai spēlētu, bet arī vienkārši pavērotu, kā citi spēlē, kā viņi reaģē uz uzvarām un zaudējumiem, un šī vērošana man deva daudz vairāk, nekā jebkura mācību grāmata.
Šodien es jūtos pateicīga ne tikai par mantojumu, bet arī par to, ka man bija drosme to izmantot neparastā veidā. Es sapratu, ka dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu bailēs, un ka dažreiz vislielākais risks ir atteikties no riska. Šī pieredze man ir iemācījusi, ka nauda ir tikai instruments, bet patiesā vērtība slēpjas tajā, kā tu to izmanto, lai bagātinātu savu garu un paplašinātu savu pasaules redzējumu. Un, lai gan daži mani draugi joprojām nesaprot manu aizraušanos ar šīm spēlēm, es viņiem netaisos neko pierādīt – es zinu, kas man ir vērtīgs un kas man palīdz justies dzīvai.
Tāpēc, kad es tagad apsēžos pie sava datora, es to daru ar sirdi, kas ir atvērta visam, un ar prātu, kas ir gatavs mācīties. Nav svarīgi, vai šovakar būs uzvara vai neveiksme – svarīgi ir tas, ka es piedalos, ka es esmu šeit un ka es dzīvoju. Es zinu, ka mana tante Mirdza būtu lepna, ja redzētu, ka viņas dāvana man palīdzējusi kļūt par cilvēku, kurš nebaidās no dzīves izaicinājumiem, bet gan tos apskauj. Un, kad pēc spēles es izslēdzu datoru un dodos uz virtuvi ieliet sev tēju, es vienmēr pasmaidu, jo zinu, ka rītdien būs jauna diena, jauni griezieni un jaunas iespējas. Un tieši šī cerība padara katru dienu gaišāku un katru mirkli vērtīgāku.
Twitter
Tumblr
Newsletter