Es esmu trīsdesmit deviņus gadus vecs žurnālists, kurš strādā vienā no lielākajiem Latvijas medijiem, un mana profesija ir iemācījusi man būt skeptiskam pret katru informāciju, pārbaudīt avotus un šaubīties pat par acīmredzamo. Katru dienu es rakstu par notikumiem, kas veido mūsu sabiedrību, un mana atbildība ir milzīga, jo mans vārds ir saistīts ar katru publicēto rindiņu. Pēdējos gados es esmu kļuvis tik ļoti pieradis pie šīs pastāvīgās analīzes un kritiskās domāšanas, ka es sāku just, ka mana dzīve ir pārvērtusies par vienu lielu faktu pārbaudi, kurā nav vietas intuīcijai un emocionālām reakcijām. Man ir ģimene – sieva un septiņus gadus veca meita, kurai es bieži lasu pasakas, bet pat pasakās es mēģinu atrast loģiku un pamatojumu, kas, protams, ir smieklīgi, bet es vienkārši nevaru savādāk. Kādā brīvā vakarā, kad man nebija neviena steidzama raksta un sieva ar meitu bija aizgājušas ciemos, es sēdēju pie datora un pārlūkoju dažādas lapas, meklējot kaut ko, kas mani uz brīdi atslēgtu no manas profesionālās realitātes. Kāda saite, kuru es biju redzējis vairākas reizes, bet nekad nebiju nospiedis, piesaistīja manu uzmanību ar savu īso nosaukumu –
https://agritembea.com/ vavda. Sākumā man šķita, ka tā ir drukas kļūda, bet es nospiedu, un mans ekrāns pārvērtās par krāsainu pasauli, kas bija tik ļoti pretēja manai melnbalto faktu pasaulei.
Sākumā es tāpat kā vienmēr mēģināju analizēt, kas ir šī platforma, kā tā darbojas un kāda ir tās uzticamība, bet pēc dažiem mirkļiem es sapratu, ka šī ir vieta, kurā man nav jābūt žurnālistam – man vienkārši jābūt. Es reģistrējos un ieguldīju nelielu summu, ko es pat nepamanīju, un sāku pētīt spēles. Man patika, ka katra no tām ir kā neatkarīga pasaule ar savu stāstu un noskaņu, un es izvēlējos vienu, kas atgādināja par kosmosa ceļojumiem, jo man vienmēr patika zinātniskā fantastika. Kad es sāku griezt ruļļus, es pamanīju, ka mana smadzeņu analītiskā daļa pārstāj strādāt un ka es vienkārši skatos un baudu. Tā bija dīvaina sajūta – es neko neplānoju, neko neaprēķināju un neko nepārbaudīju, es tikai ļāvos mirklim. Pēc pirmās sesijas es jutos vieglāks un mierīgāks, it kā kāds būtu no manis noņēmis neredzamu svaru, un es aizgāju gulēt ar sajūtu, ka manā dzīvē ir parādījies kaut kas, kas pieder tikai man, ārpus darba un ārpus manām rūpēm.
Nākamajās dienās es nolēmu, ka šī būs mana metode, kā atpūsties pēc smagām darba dienām, bet es to darīju ar disciplīnu – noteiktu laiku un noteiktu budžetu. Es pamanīju, ka pēc šīm īsajām pauzēm mans darbs kļūst produktīvāks un ka es sāku rakstīt ar lielāku pārliecību un radošumu, jo mans prāts bija atbrīvojies no pastāvīgās spriedzes. Mani kolēģi pamanīja, ka es esmu kļuvis mierīgāks un ka manas redakcijas sanāksmes vairs nav tik saspringtas, un viens no viņiem jautāja, vai es esmu sācis meditēt. Es pasmējos un teicu, ka esmu atradis savu meditācijas veidu, bet nepaskaidroju, kādu, jo zināju, ka viņi nesaprastu, kā žurnālists var atpūsties, spēlējot spēles. Bet man bija vienalga, jo es jutos labi un zināju, ka šī pieredze man ir devusi vairāk, nekā jebkura pašpalīdzības grāmata. Vienā no šiem vakariem, kad ārā bija klusa un mierīga nakts un es sēdēju viens, es atvēru savu iecienīto vietni un izvēlējos spēli ar fantāzijas tēmu – elfiem, pilsētām un burvjiem, kas man atgādināja par pasakām, kuras es lasu savai meitai. Es spēlēju mierīgi un bez steigas, un pēkšņi ekrāns sāka mirgot zeltā un violetā krāsā, un es ieraudzīju kombināciju, kas manā kontā ienesa summu, kuru es nebūtu nopelnījis vairāku nedēļu laikā. Es sēdēju un skatījos uz to ilgi, un manā galvā notika cīņa starp žurnālistu, kurš saka "tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība", un cilvēku, kurš vienkārši grib noticēt, ka dažreiz notiek brīnumi.
Es nolēmu noticēt. Es nolēmu šo naudu izmantot, lai nopirktu savai meitai grāmatu plauktu, kas bija viņas sapnis, un pārējo ziedotu bērnu bibliotēkai, par kuru biju dzirdējis, ka tai trūkst līdzekļu. Kad es viņai iedevu plauktu un viņa ieraudzīja, ka var salikt savas grāmatas, viņas acis mirdzēja kā zvaigznes, un viņa teica: "Tēti, tu esi burvis." Es sapratu, ka šī nauda man ir devusi daudz vairāk nekā tās vērtību – tā man devusi iespēju būt varonim savas meitas acīs un atgādināt sev, ka dzīvē ir vieta ne tikai faktiem, bet arī maģijai. Kopš tā laika es esmu iemācījies atrast līdzsvaru starp savu profesiju un personīgo dzīvi, un es vairs nebaidos no neparedzamā, jo es zinu, ka tas var būt skaisti. Vavda man ir kā atgādinājums, ka dažreiz labākais stāsts ir tas, kuru tu neplāno, un ka pasaule ir pilna ar pārsteigumiem, ja vien esi gatavs tos redzēt. Es joprojām reizēm spēlēju, bet tagad es to daru ar vieglumu un prieku, bez spiediena un bez bailēm. Es esmu pateicīgs par šo pieredzi, kas man ir palīdzējusi atgūt sevi un atgādināt, ka katrs mirklis ir vērtīgs un ka dzīve ir skaista, kad tu tajā iesaisties ar visu savu sirdi. Un, kad es tagad sēžu savā redakcijā un rakstu par notikumiem, es zinu, ka aiz maniem vārdiem ir ne tikai fakti, bet arī ticība, ka pasaule ir laba un ka katrā dienā ir iespēja kaut ko mainīt, pat ja tā ir tikai neliela laime, ko tu dāvini kādam citam.