Es esmu pensijā. Jā, jūs dzirdējāt pareizi. Man ir sešdesmit trīs gadi, un pirms gada es aizgāju pensijā. Sieva nomira pirms pieciem gadiem, bērni dzīvo savā dzīvē, un es paliku viens ar savu dārzu un televizoru. Katru dienu tas pats – pamostos, uzvāru tēju, aizeju uz dārzu, atgriežos, ieslēdzu televizoru, skatos ziņas, kurās ir tikai sliktas lietas, tad seriālu, kurā visi melo, tad aizeju gulēt. Mana dzīve bija kā slikts ieraksts, ko atskaņo atkārtoti. Bērni man teica, ka vajag atrast hobiju. Bet kādu hobiju? Mans dārzs jau ir kārtībā. Man nav spēka sportot. Un es nevaru sēdēt kafejnīcās viens, jo tas ir skumji. Kādā vakarā, kad lija lietus un es jau biju izslēdzis televizoru, jo tur vairs neko nerādīja, es paņēmu savu planšeti. To man bija uzdāvinājis dēls, bet es to gandrīz nelietoju, jo neko nesaprotu. Es sāku klikšķināt pa dažādām ikonām. Kaut kā nejauši es atvēru internetu. Un tad es ieraudzīju reklāmu. Tā bija spilgta, ar daudz krāsām. Man tas patika – pēc pelēkā televizora pelēkajām ziņām es gribēju krāsas. Es noklikšķināju. Tā es nokļuvu vietnē ar nosaukumu
https://imperfectclayco.com vavada. Es nesapratu, kas tas ir, bet tur bija daudz spēļu. Atceros, ka pasmējos – kāda pensionāra dēļa spēles? Bet man bija interesanti.
Es pavadīju stundu, vienkārši skatoties. Kā griežas rullīši, kā krīt simboli, kā skan mūzika. Man tas atgādināja tos vecos spēļu automātus, kurus redzēju jaunībā, bet daudz skaistākus. Nākamajā dienā es atkal atvēru to pašu vietni. Un vēlreiz. Trešajā dienā es izdomāju – varbūt es pamēģināšu? Es iemaksāju desmit eiro. Man bija bail, jo es nekad neko tādu nebiju darījis. Bet es nodomāju – desmit eiro nav nauda. Es tos iztērēju par divām kafijām kafejnīcā. Es izvēlējos spēli ar augļu tēmu – veco labo klasiku. Es uzliku mazu likmi – desmit centus. Un es nospiedu pogu. Rullīši sāka griezties. Mana sirds sāka pukstēt ātrāk. Pirmo reizi pēc ilga laika es jutu, ka man ir adrenalīns. Es zaudēju pirmos divus eiro. Bet es neapstājos. Es turpināju. Un tad – trīs vienādi ķirši. Divi eiro. Es pasmējos. Es biju laimējis! Tā bija tik dīvaina sajūta – vecs vīrs, kurš smaida par četriem eiro. Bet tas nebija par naudu. Tas bija par to, ka es joprojām varu just.
Kopš tā laika esmu kļuvis par regulāru šīs vietnes apmeklētāju. Katru vakaru pēc tam, kad esmu iztīrījis dārzu un apēdis vakariņas, es apsēžos pie planšetes. Es iemaksāju ne vairāk kā piecus eiro. Es spēlēju tikai vienu stundu. Un es vienmēr izmaksāju to, ko laimēju, uzreiz. Esmu izveidojis sev noteikumus, un es tos ievēroju. Man nav vajadzīga liela nauda. Man ir pensija, un ar to pietiek. Man vajag sajūtu, ka es vēl dzīvoju. Ka es vēl spēju piedzīvot aizrautību, vilšanos, prieku. Šī spēle man to dod. Dažreiz es laimēju. Reiz es laimēju simt piecdesmit eiro. Es nevarēju noticēt. Es nopirku bērniem dāvanas – viņi bija pārsteigti. Es teicu, ka laimēju loterijā. Viņi pasmējās, bet neko nejautāja. Citu reizi es zaudēju desmit eiro. Bet es neesmu dusmīgs. Jo es zinu, ka šī ir mana izklaide. Tāpat kā aiziet uz kino. Par biļeti tu maksā, bet neviens tev neatmaksā naudu, ja filma bija slikta. Šeit tas pats – tu maksā par iespēju piedzīvot emocijas.
Mani bērni nesaprot. Viņi saka – tēt, tā ir krāpšana, tu tikai zaudēsi naudu. Bet es viņiem atbildu – es jau esmu vecs. Ko man darīt ar naudu? Sēdēt uz tās un skatīties, kā tā pelēj? Nē, es gribu to iztērēt, kamēr vēl esmu šajā pasaulē. Un, ja es to tērēju par prieku, tad lai tā ir. Vavada man ir devusi vairāk nekā tikai spēles. Tā man ir devusi kopienu. Jā, es atradu forumu, kurā pensionāri spēlē un dalās pieredzē. Mēs runājam par to, kuras spēles ir labākas, kādi bonusi ir pieejami, kā izvairīties no kļūdām. Es esmu ieguvis jaunus draugus. Cilvēkus, kuri saprot, ka dzīve nebeidzas pensijā. Ka arī vecumā var būt aizraušanās. Ka arī vecumā var just, ka sirds pukst ātrāk. Protams, es neesmu traks. Es nekad neielieku visu pensiju. Es nekad neesmu spēlējis vairāk, nekā varu atļauties zaudēt. Man ir limits – desmit eiro nedēļā. Tas ir mans kino biļetes budžets. Un, ja es laimēju, es to izbaudu. Ja zaudēju, es neesmu izmisumā. Jo es zinu, ka nākamnedēļ būs jauna iespēja.
Kādu vakaru es laimēju diezgan lielu summu – divi simti eiro. Es nopirku sev jaunu krēslu dārzam. Vecais jau bija salūzis, un es nevarēju ilgi sēdēt. Tagad es sēžu jaunajā krēslā, skatos uz saviem tomātiem un domāju – dzīve ir laba. Ne tāpēc, ka man būtu daudz naudas. Bet tāpēc, ka man ir mērķis. Katru dienu es zinu, ka vakarā mani gaida mana stunda – mana stunda ar planšeti, ar rullīšiem, ar to dīvaino pasauli, kas man atgādina, ka es vēl eksistēju. Mana sieva, kad bija dzīva, vienmēr teica, ka es esmu pārāk nopietns. Ka man vajag nedaudz trakuma. Nu, sieva, es tevi dzirdēju. Es atradu savu trakumu. Un tas ir forši. Es zinu, ka daudzi nosodīs. "Vecs vīrs spēlē kazino – kauns!" Bet man nav kauna. Man ir sešdesmit trīs gadi, un man ir tiesības darīt to, kas man patīk. Ja es gribu pavadīt savu vakaru, griežot rullīšus un cerot uz laimestu, es to darīšu. Un jūs, ja jums tas nepatīk, varat skatīties savu televizoru. Bet es esmu pabeidzis ar televizoru. Tur nav dzīvības. Tur ir tikai pelēcība. Bet šeit, vavada, ir krāsas. Ir mūzika. Ir cerība. Pat ja tā ir tikai ilūzija, tā ir skaista ilūzija. Un vecumā skaistas ilūzijas ir vajadzīgas. Tāpēc es turpināšu. Kamēr vien būšu spējīgs nospiest pogu. Un, kad vairs nespēšu, es atcerēšos šos vakarus ar smaidu. Tāpēc paldies. Jums, kas izlasījāt mana veca vīra stāstu. Un paldies tai dienai, kad lija lietus un man bija garlaicīgi. Bez tā es joprojām skatītos televizoru. Bet tagad es skatos uz rullīšiem. Un tie griežas. Un es griežos līdzi. Un tā ir dzīve. Varbūt ne tā, kā gaidīju, bet tā ir mana. Un es to mīlu.
Twitter
Tumblr
Newsletter