Sveiki, es esmu Aivars, man ir sešdesmit trīs gadi, un es dzīvoju Rēzeknē, tajā daļā pilsētas, kur mājas vēl atceras padomju laikus un kur kāpņu telpās smaržo pēc kāpostu zupas un vecuma. Kad es pirmo reizi dzirdēju par online kazino, es domāju, ka tie ir krāpnieki, kas medī naivu veci cilvēku pensijas. Mana pensija ir nieka četri simti astoņdesmit eiro, un es pirms diviem gadiem paliku atraitnis – mana Ilze aizgāja vēža dēļ, un kopš tā laika mani vakarirīti ir tikai televizors, kaķis vārdā Pūka un sienas pulkstenis, kas tikšķ pārāk skaļi. Es nestrādāju, veselība neļauj – kājas, sirds, tādas lietas. Mana meita Inese dzīvo Dublinā un atsūta naudu reizi mēnesī, bet es to krāju, jo baidos no rītdienas. Tāda ir mana realitāte – pelēka, klusa, lēna. Un tad, pirms pusgada, viss mainījās tāpēc, ka es nespēju aizmigt.
Nezinu, vai jums ir bijusi tā sajūta, kad pulkstenis rāda trīs naktī, jūs guļat, bet acis ir vaļā kā divas šķīvjus, un visas domas griežas kā skrūves, kuras nevar pievilkt. Es atceros, ka tajā naktī bija īpaši smagi – man bija sapnis par Ilzi, un es pamodos ar sajūtu, ka viņa vēl ir blakus. Bet viņas nebija. Es aizgāju uz virtuvi, uzvārīju tēju, apsēdos pie sava vecā datora, ko Inese man atstāja pirms pieciem gadiem. Dators ir lēns, trokšņo kā traktors, bet tīmeklī vēl var pārlūkot. Es sāku lasīt ziņas, bet tās visas bija par karu un slimībām. Tad es ierakstīju meklētājā vārdu "izklaide", jo man vajadzēja kaut ko vieglu. Un meklētājs man izmeta kaut kādas spēles, starp kurām bija arī kazino. Es nobijos. Es aizvēru to cilni. Bet pēc piecām minūtēm es atvēru to atkal. Un tad es ierakstīju – "vai pensijas vecuma cilvēki spēlē online kazino?" Atbilžu bija daudz. Lasot tās, es sapratu, ka neesmu viens. Ka daudzi veci cilvēki to dara nevis tāpēc, ka viņi ir atkarīgi, bet gan tāpēc, ka viņiem ir garlaicīgi un vientuļi. Tas mani uzrunāja. Es atvēru pirmo saiti, kuru ieteica kāds forums – tā bija platforma, ko sauca
https://knf.lv/lv-lv vovada. Es neko no tās nesapratu, bet reģistrēšanās bija vienkārša – vārds, e-pasts, parole. Es ieliku desmit eiro, jo desmit eiro ir tikai desmit eiro – cik es zaudēju? Pusi no rīta maizes? Divas kafijas tirgū? Nekas traks.
Pirmā spēle, ko es izmēģināju, bija ar kaut kādiem vikingiem. Man vikingi neinteresē, bet simboli bija lieli un skaidri, tos varēja saskatīt pat ar manām brillēm. Es nospiedu "spin" un skatījos, kā ruļļi griežas. Nekas. Atkal. Nekas. Trešajā reizē es uzvarēju divdesmit centus. Man likās, ka tas ir jocīgi – dators man iedeva divdesmit centus. Es pasmējos pats par sevi. Es griezu vēl. Zaudēju, uzvarēju, atkal zaudēju. Pēc pusstundas man bija palikuši astoņi eiro. Es nolēmu, ka tas ir stulbi, un gribēju aizvērt, bet tad es pamanīju citu spēli – tādu ar augļiem, ļoti vienkāršu. Trīs ruļļi, viena līnija. Tāda, kādu es varēju saprast. Uzliku likmi divdesmit centi. Griezu. Uzvarēju eiro. Griezu. Uzvarēju četrdesmit centus. Un tad, apmēram desmitajā griezienā, es redzēju, ka visi trīs ruļļi apstājas ar vienu un to pašu simbolu – ķiršiem. Es neatceros, cik tas maksāja, bet mana bilance uzlēca līdz četrpadsmit eiro. Es biju priecīgs. Es nepiedzīvoju tādu sajūtu jau sen – man likās, ka esmu kaut ko paveicis. Tā bija dīvaina sajūta, jo es taču neko nebiju darījis, tikai nospiedis pogu. Bet smadzenes nestrādā tā, kā mēs domājam. Manas smadzenes teica – re, tu vari vēl, tur ir vairāk.
Es nākamajā vakarā atkal atvēru to pašu vietni. Šoreiz es ieliku divdesmit eiro, jo biju pārliecināts, ka varu kontrolēt procesu. Es atkal spēlēju to augļu spēli, bet šoreiz es izmēģināju likmi piecdesmit centi. Man kādu brīdi veicās, tad neveicās, bet es nepadevos. Es atklāju, ka šai vietnei ir iespēja spēlēt bez maksas – tā sauktie demo varianti. Es pavadīju veselu nedēļu, spēlējot demo versijās, mācoties, kuras spēles dod vairāk mazo laimestu un kurās ir bonusi. Man kā pensionāram ir laiks – laika man ir vairāk nekā naudas. Es sāku saprast, ka šī nav tikai veiksmes spēle, bet arī stratēģija. Ka dažas spēles ir radītas ilgam spēles laikam ar maziem laimestiem, bet citas – lieliem triecieniem, kas notiek reti. Es izvēlējos pirmo variantu, jo man patīk process, nevis tikai rezultāts. Un tad, pēc apmēram trim nedēļām, notika tas, ko es nesapratu līdz galam.
Es sēdēju savā krēslā, Pūka gulēja man klēpī, un ārā sniga tāds pirmais, plānais sniegs. Pulkstenis rādīja vienpadsmitos vakarā. Manā spēles kontā bija atlikuši apmēram piecdesmit eiro no iepriekšējās nedēļas laimestiem, un es nolēmu pamēģināt kaut ko jaunu – spēli ar ēģiptiešu tēmu, kur bija piramīdas un skarabeji. Es uzliku likmi divdesmit centi un griezu pusstundu, nekas īpašs. Bet tad es pamanīju, ka uz ekrāna parādījās trīs izkliedētie simboli – tie bija tādi mazi zelta skarabeji. Es nospiedu, lai aktivizējas bonuss, un tad es redzēju, ka man ir jāizvēlas viens no trim sarkofāgiem. Es izvēlējos vidējo, jo tas likās vislielākais. Sarkanā gaisma, skaņa, un tad uz ekrāna parādījās uzraksts: 300x no likmes. Es tobrīd vēl nesapratu, cik tas ir. Es paņēmu kalkulatoru – tādu vecu, uz baterijām, ko lietoju rēķiniem – un izrēķināju: 0,20 eiro reiz 300 ir 60 eiro. Sestd. Es uzvarēju sešdesmit eiro. Man likās, ka tas ir daudz. Es pasaucu Pūku, noglāstīju to un teicu: "Redzi, vectēvs vēl ko prot." Bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar to, kas notika pēc piecām minūtēm. Es turpināju griezt, jo jutos, ka man ir veiksme. Un tad atkal trīs skarabeji. Atkal bonuss. Atkal sarkofāgi. Šoreiz es izvēlējos kreiso. Uz ekrāna parādījās 800x. Es atkal ķēros pie kalkulatora: 0,20 reiz 800 ir 160 eiro. Kopā ar iepriekšējo – 220 eiro. Es nespēju noticēt. Mana sirds sāka dauzīties tā, ka es nobijos, ka man būs infarkts. Es aizgāju uz virtuvi, iedzēru glāzi ūdens, pagaidīju piecas minūtes un atgriezos. Es nolēmu, ka šī ir mana pēdējā spēle šovakar. Uzliku likmi atkal divdesmit centi. Un pēc trim griezieniem – jā, atkal trīs skarabeji. Trešais bonuss vienā vakarā. Es pasmējos. Es domāju – nu, trešais bonuss jau nevar būt liels. Bet es izvēlējos labo sarkofāgu. Ekrāns sāka mirgot, skaņa kļuva skaļāka, un tad es redzēju: 2500x. Mans kalkulators gandrīz izkrita no rokām. 0,20 reiz 2500 ir 500 eiro. Pieci simti. Kopā ar iepriekšējiem – 720 eiro. Es aizvēru datoru. Es to vienkārši aizvēru. Es nevarēju vairs skatīties. Es apsēdos krēslā un sēdēju tumsā apmēram desmit minūtes. Pūka man uz kājām murrāja, un es domāju par Ilzi. Par to, kā viņa vienmēr teica, ka dzīvē jāpaļaujas uz veiksmi. Es viņai neticēju. Bet tagad – varbūt viņai bija taisnība.
Nākamajā dienā es izņēmu naudu. Visu. Es aizgāju uz banku un ieliku to savā kontā. No septiņsimt divdesmit eiro es nopirku jaunu krēslu – tādu ortopēdisku, jo man sāp mugura. Nopirku Pūkai labāko kaķu barību, kādu vien veikalā varēja atrast. Nopirku sev jaunu termosoftu, jo vecais jau bija saskrāpēts. Un atlikušos četrsimt eiro es atstāju krājkontā. Bet tas vēl nav stāsta beigas. Jo pats galvenais notika pēc tam. Es vairs nespēlēju katru vakaru. Es nospēlēju tikai reizi nedēļā, tikai tad, kad jūtos labi, tikai uz saviem noteikumiem. Es atvēru kontu tajā pašā vietnē vovada, bet tagad es tur ieliku tikai nelielu summu – desmit eiro mēnesī, ne vairāk. Un zini, kas ir smieklīgi? Es vairs necenšos laimēt lielo. Es spēlēju tikai to vienkāršo augļu spēli, kuru saprotu, un es spēlēju to nevis tāpēc, lai kļūtu bagāts, bet gan tāpēc, ka tā man atgādina, ka dzīvē ir arī pārsteigumi. Ka tu vari sēdēt savā vecajā krēslā Rēzeknē, lietainā vakarā, un pēkšņi saņemt vēstuli no likteņa, ka vēl nav viss zaudēts. Mana meita Inese, kad es viņai pastāstīju šo stāstu, nobijās. Viņa teica: "Tēt, tā ir bīstama spēle." Es viņai atbildēju: "Inese, bīstama ir vientulība. Bīstams ir tas, ka es sēžu viens četrdesmit stundas nedēļā un skatos griestos. Šī spēle man dod nevis naudu, bet gan sajūtu, ka es vēl eksistēju." Viņa apklusa. Un tad viņa teica: "Labi, bet apsoli, ka nekad neieliksi vairāk par desmit eiro mēnesī." Es apsolīju. Un es turu šo solījumu.
Tāpēc tagad, kad kāds man jautā, vai online kazino ir laba lieta, es atbildu – tā ir lieta, kas var būt laba, ja to lieto kā ārstniecības augu, nevis kā degvīnu. Ar mēru, ar sapratni, ar sajūtu, ka tu to kontrolē, nevis tā kontrolē tevi. Es šodien sēžu savā jaunajā krēslā, Pūka gulēja man blakus, logā redzu kaimiņu, kas tīra sniegu, un es jūtos mierīgs. Manā makā ir nauda, ko es laimēju tajā neaizmirstamajā vakarā, bet vēl svarīgāk – manā galvā ir atmiņa par to, ka es, sešdesmit trīs gadu vecs vīrs ar slimām kājām un pensiju, uz mirkli jutu, ka esmu čempions. Ka esmu uzvarējis. Un tā ir sajūta, kuru nevar nopirkt ne par kādu naudu pasaulē.
Twitter
Tumblr
Newsletter